Valdībām būtu jārīkojas bērnu - bezvalstnieku interesēs

Strasbourg, 15/01/2013 – Pilsonību mēdz saukt par „tiesību uz tiesībām”. Bez pilsonības indivīds nevar baudīt ne svarīgas politiskās tiesības, ne arī virkni sociālo un ekonomisko tiesību. Simboliskā plāksnē pilsonība norāda uz pilntiesīgu piederību valstiskai kopienai, un daži pat apgalvo, ka tā norāda uz piederību cilvēcei.

Simtiem tūkstošu cilvēku Eiropā nav nevienas valsts pilsonības. Bezvalstnieku fenomens ar laiku neizzūd, bet tiek pārmantots no paaudzes uz paaudzi. Valdībām vajadzētu rīkoties aktīvāk, lai lauztu šo apburto loku, paredzot īpašus pasākumus, lai darītu galu bezvalstniecībai, īpaši bērnu vidū.

Bērna labākajās interesēs ir būt pilsonim

Eiropā nevajadzētu būtu nevienam bērnam - bezvalstniekam. ANO Konvencija par bērna tiesībām, kuru ratificējušas visas Eiropas Padomes dalībvalstis, paredz, ka katram bērnam ir tiesības uz pilsonību. Konvencijas pamatprincips ir, ka „Visās darbībās attiecībā uz bērniem [...] uzmanība pirmām kārtām tiek veltīta tam, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses”. Nepārprotami, ka bērna interesēs ir būt pilsonim no dzimšanas brīža.

Bērni ir vismazaizsargātākā sabiedrības grupa, bet risks kļūt par bezvalstnieku ir lielāks visnabadzīgāko un visvairāk atstumto iedzīvotāju grupu vidū – mazākumtautību, pārvietoto personu, bēgļu, bāreņu un analfabētu vidū. Bezvalstniecība padara bērnus vēl mazāk aizsargātus pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, tādiem kā cilvēktirdzniecība, darba ekspluatācija un seksuālā izmantošana, kā arī nelegālā adopcija. Tas nozīmē, ka bērni bezvalstnieki bieži vienlaicīgi saskaras ar vairākiem, savstarpēji pastiprinošiem atstumtības draudiem.

Bērni-bezvalstnieki sastopami visur Eiropā

Bezvalstniecības cēloņi Eiropā ir daudzveidīgi. Dažkārt bezvalstniecība rodas migrācijas un savstarpēji nesavietojamu pilsonības likumu kolīziju rezultātā. Citkārt tās ir valstu sabrukšanas sekas vai valstiskuma atjaunošanas rezultāts. Daudzi Eiropas romi saskaras ar grūtībām pierādīt savas tiesības uz pilsonību vai iegūt pilsonību personas identitāti apliecinošu dokumentu, sevišķi dzimšanas apliecību, trūkuma dēļ.

Dati par bezvalstniekiem pēc vecuma ir reti pieejami. ANO Bēgļu komisariāts lēš, ka bijušās Dienvidslāvijas valstīs dzīvo ap 22 000 bezvalstnieku. Vēl no 22 000 līdz 50 000 personu šajās valstīs dzīvo bezvalstniecības riska situācijā, kas pārsvarā nozīmē, ka tiem trūkst personas identitāti apliecinošu dokumentu. Lai arī atsevišķi bezvalstnieki ir citu bijušo Dienvidslāvijas republiku iedzīvotāji, lielākoties tie ir vietējie romi, aškaļi un „ēģiptieši” (abi pēdējie ir romiem radniecīgas vietējās tautības). Pēc NVO aplēsēm pēdējo 20 gadu laikā ap 15 000 romu bezvalstnieku no bijušās Dienvidslāvijas ir pārcēlušies uz Itāliju, kur tie uzturas bez Itālijas vai jebkādas citas valsts pilsonības

Ievērojama bērnu bezvalstnieku grupa dzīvo Latvijā un Igaunijā. Likumdošana Latvijā paredz īpašu statusu 304 000 „nepilsoņu,” savukārt Igaunijā ir ap 92 000 „ārzemnieku” bez pilsonības jeb „cilvēki ar nenoteiktu pilsonību.” 2011. gada beigās to vidū bija ap 9 000 bērni bezvalstnieki, kas jaunāki par 15 gadiem Latvijā un attiecīgi 1500 bērni bezvalstnieki Igaunijā . Lai arī vecākiem ir tiesības reģistrēt šos bērnus kā pilsoņus, daudzi to nedara, jo vai nu nezina par šādu iespēju vai tāpēc, ka ir tik atsvešināti no šīm valstīm, ka izvēlas, lai bērni paliek bez pilsonības. Latvijas un Igaunijas valdības ļāvušas šai situācijai turpināties, ļaujot vecākiem izvēlēties bērnam statusu, kas neatbilst bērna labākajām interesēm.

Krievija un Ukraina ir vēl divas Eiropas valstis ar ievērojamu bezvalstnieku skaitu, kurās galvenās riska grupas ir romi un personas, kas pieder pie tām minoritātēm, kas tika deportētas Staļina laikā. Saskaņā ar Krievijas tautas skaitīšanas datiem cilvēku skaits, kuri paši deklarēja, ka ir bezvalstnieki, ir 178 000. Ukrainā eksperti lēš, ka tādu personu skaits ir ap 40 000, t.sk. 7 000 bijušie deportētie, kuri atgriezušies Krimā.

Kas valdībām būtu jādara

Valdībām būtu jāparedz īpaši pasākumi, lai sasniegtu tādas mazaizsargātas grupas, kā, piemēram, romus, lai nodrošinātu, ka visi bērni tiek reģistrēti tūlīt pēc dzimšanas. Valstīm būtu automātiski jāpiešķir pilsonība to teritorijā dzimušajiem bērniem, kuri citādi paliktu bez pilsonības. Turklāt valdībām nevajadzētu ļaut vecākiem izvēlēties statusu, kas acīmredzami ir pretrunā bērna interesēm. Valdībām vajadzētu nodrošināt efektīvas un pieejamas administratīvas procedūras pilsonības iegūšanai, dodot priekšroku bērniem un viņu aizbildņiem. NVO un advokātu kolēģijām, kas sniedz konsultācijas un juridisku palīdzību, var būt ļoti svarīga loma šajos procesos.

Efektīvai politikai jābūt balstītai uz ticamiem datiem. Valdībām vajadzētu regulāri vākt datus par bezvalstniekiem pēc vecuma, tautības, dzimuma un citiem parametriem. Tām arī vajadzētu efektīvi savstarpēji sadarboties, lai risinātu bezvalstniecības gadījumus tādos reģionos, kā bijušajā Dienvidslāvijā, kur cilvēkiem bieži vajadzīga pieeja citu valstu dokumentiem, lai pieradītu savu valstspiederību. Visbeidzot, valstīm vajadzētu pievienoties attiecīgajām starptautiskajām konvencijām par bezvalstniecību (1954. un 1961. gada ANO konvencijas un 1997. un 2006. gada Eiropas Padomes konvencijas).

Valdībām jābeidz vainot vēsture, citas valstis vai „bezatbildīgi vecāki” un jāuzņemas iniciatīva risināt bezvalstniecības problēmu, prioritāti dodot bērnu labāko interešu aizstāvībai.


Press contact in the Commissioner’s Office:
Stefano Montanari, +33 (0)6 61 14 70 37 ; stefano.montanari@coe.int

Keep up to date with the Commissioner on Twitter